Eseju konkurss #1

"Es ticu, ka dzīvoju, lai augtu pretī pilnībai" (Z.Mauriņa.)

  Skaļi klaudz pulkstenis. Katra sekunde manas dzīves kļuvusi smaga. Ja to varētu ar palielināmo stiklu aplūkot - vai sekunde ir sekundes vērta? Pulksteņa sititena vērta?

  Vienā sekundē jau neko nevar paveikt, tā ir tik īsa... Atļaušos iebilst, sekundē var paspēt pateikt pat vairāk kā vienu vārdu, apvainot vai piedot, iesist vai noskūpstīt, uzvarēt vai padoties, sāpināt vai iepriecināt. Jūs tagad teiktu, ka tās jau ir tādas retas sekundes, parasti visas aizrit gluži nepamanītas. Daļa taisnības jau ir, bet vai esat pamanījuši to jocīgo veidu, kā viena sekunde vienmēr  uz nākamo tiecas? Kā sekundes apvienojoties rada laiku, kura vērtību nevar noliegt?

  Mēs bieži runājam par mirkļiem - tas bīstamais mirklis, kad skolotāja gandrīz pamanīja tavu atbilžu lapiņu zem sola, tas laimīgais un elpu aizraujošais mirklis, kad uz ielas pamanīji Viņu... Bet vai tad tās nav tikai sekundes, šie mirkļi? Sekundes, kuras to vērtības dēļ izstiepjas garākas, sekundes, kuras tikko vēl nebija ievērības cienīgas. Cilvēki mēdz teikt, ka šo mirkļu - spilgto sekunžu - dēļ mēs arī dzīvojam, ka tieši tas mūs ved tālāk attīstībā. Bet tas gluži kā ar naudu: krāj monētu pie monētas, santīmu pie santīma, un pēkšņi skaties - lats jau rokā! Sekundi pēc sekundes, minūti pēc minūtes mēs sevi vedam uz kārtējo īpašo mirkli, ko vēl  ilgi atceramies, mirkli, kas šķietami pēkšņi izmaina mūsu dzīves un skatpunktus. Šķietami pēkšņi.

  Katrā sekundē augam. Bet augt nav viegli, augšana sāp. Un tomēr, lai kā censtos, no tās nevar izvairīties. Asniņš izlien no zemes, stiepjas, plešas un sāp, līdz tas ir kļuvis par kuplu, pilnīgu koku. Vai tā nav arī mums, cilvēkiem? Fizisko augšanu mēs saprotam, pieņemam, ka jāsāp, lai, piemēram, iznāktu zobi. Bet garīgi? Mēs izvairāmies no riska, no aizraušanās, jo bail, ka sāpēs. Izdzīvošanas instinkts?  Bet kā tad dzīvot, ja viss veltīts vien izdzīvošanai? Kā tad izaugt? Kā kļūt par to koku, kas pilnīgs savus zarus liec tikai vējam? Piepildījums, sajūta, ka dzīve ir pilnīga un ka nekur vairs nav jāskrien, nāk tikai caur uzdrīkstēšanos un sāpēm. Laiks, cilvēku izgudrots, atļauj mums būt, atļauj mums tiekties. Pilnība ir neaizsniedzama, jo, kad to aizsniegtu, tad nebūtu vairs tālāk, kur iet. Bet ar laiku varam vērot mūsu virzību - kur bijām vakar, kur jau šopēcpusdien.
  Palielināmais stikls rāda, ka manās sekundēs netrūkst dzīves garšas. Varētu arī vairāk - piemest vai izgudrot - , bet nepietrūkst. Es redzu, kā manas sekundes vairojas pulciņos, audzējot mirkļus, kuri aizraus un piepildīs. Tie mani vedīs tuvāk neaizsniedzamai pilnībai.