Vispirms - ja nav grūti, ieslēdziet kādu no šīm dziesmām, kamēr lasāt manu šodienas rakstu. Būtu tā vērts.
Amy Winehouse - You know I'm no good
Amy Winehouse - Love is a losing game
Amy Winehouse - Back to black
Eimija Vainhausa ir visai spilgta 20./21. gadsimta persona. Es domāju, ka vismaz viņas vārdu jūs esat dzirējuši pieminam, ja ne pašu viņas mūziku. Es varētu atstāstīt wikipēdiju saviem vārdiem, bet... Man šķiet, ka to jūs, ja pēc tam gribēsiet, paši varēsiet izlasīt. Ir kas svarīgāks, par ko es gribu rakstīt. Kā viņa nomira.
Eimija tagad skaitās slavenajā "klubā 27", kuram pieder jau tādi slaveni mūziķi kā Džims Morisons, Kurts Kobeins, Džimijs Hendrikss, kas ir miruši pašā dzīves plaukumā - 27 gadu vecumā.
Vārdu sakot, 2011. gadā viņa jau kādu laiku bija pārstājusi lietot narkotikas, taču paspējusi iedzīvoties dzeršanas paradumos. Ik pa laikam bija dažas nedēļas ilgi "sausie" periodi, kam sekoja "noraušanās".
Un vienā no tādām reizēm viņa arī nomira. Tik vienkārši - organisms neizturēja tik daudz alkohola, un viņa nomira. Viņas miesassargs stāstījis, ka viņa vēl neilgi pirms savas nāves esot "smējusies, klausījusies mūziku un skatījusies TV". Un pēc tam apgūlusies, un, guļot kā parasti, arī aizgājusi.
Viņas pāragrā nāve, vēl esot pašā slavas zenītā bija kā.. -aizņemšos šodien dzirdēto salīdzinājumu - ..kā parādīt pasaulei vidējo pirkstu. Tā, ka visi to redz. Kāda ir dzīve tiem cilvēkiem, ko mēs it kā apskaužam.
Šodien Vainhausa mani ļoti iedvesmoja.
Un viņas mūzika un dzīvesstāsts radīja manā prātā domu. Domu, kas ļoti paradoksālā veidā dod spēku, drosmi un dzīvesprieku, pat vaļu dzīvot, kā gribētos.
Es taču drīkstēšu nomirt, kad vien to vēlēšos.
Un tas nozīmē, ka man nav jādara tas, kas nepatīk un nedod arī nekādu šobrīdēju ieguldījumu. Ka es taču varu pievērsties tam, kas man patīk. Un kā drošības spilvens paliek manas tiesības nomirt, kad vien vēlēšos.
Te nu...
Eimijas dziesmas vārdi, kas mani šobrīd kaut kā... aizķer.
"Love is a losing game", ko jūs, iespējams klausījāties:
For you I was a flame
Love is a losing game
Five story fire as you came
Love is a losing game
One I wish I never played
Oh what a mess we made
And now the final frame
Love is a losing game...
Es jūs nomierināšu uzreiz, ka es nepavisam neplānoju kļūt par to cilvēku, kas savos blogos cenšas cilvēkus izglītot par sev patīkamo mūziku. Nē. Bet šis bija izņēmums, visai svarīgs izņēmums.
Bet uz beigām jāpiedāvā arī kaut ko jautrāku, so - Eimijas lielākais hits:
Amy Winehouse - Rehab
Tad nu lai jums laba, jauka un pārdomām bagāta naksniņa! ;)
P.S. Wikipēdijas linki:
Amy Winehouse wiki (eng)
Eimija Vainhausa wiki (lv)
ceturtdiena, 2013. gada 28. marts
trešdiena, 2013. gada 27. marts
Pusotras nedēļas dzīve
Ai, dzīve, dzīve, dzīve!
Es atkal jūtu, visu. Un tas ir kā.. salda spīdzināšana. Salda jo salda, bet tomēr tā paliek spīdzināšana. Bet tā salduma dēļ tu nevari tikt no tās vaļā, vairs nevari vēlēties izlikties.
Nogursim. Kopā.
Ne tikai veci cilvēki ir noguruši, un tas ir tik skumji, kad jaunie no dzīves nogurst.. vieni. Jo nav vairs spēka vieniem nenogurt.
Un tādēļ, lai man arī par sevi nebūtu jānoskumst, ka es tā.. viena..
Tāpēc mēs abi.. kopīgi.. nogursim no dzīves. Un būsim atšķirīgi un īpaši.
Kā tu vēlies.
Es atkal jūtu, visu. Un tas ir kā.. salda spīdzināšana. Salda jo salda, bet tomēr tā paliek spīdzināšana. Bet tā salduma dēļ tu nevari tikt no tās vaļā, vairs nevari vēlēties izlikties.
Nogursim. Kopā.
Ne tikai veci cilvēki ir noguruši, un tas ir tik skumji, kad jaunie no dzīves nogurst.. vieni. Jo nav vairs spēka vieniem nenogurt.
Un tādēļ, lai man arī par sevi nebūtu jānoskumst, ka es tā.. viena..
Tāpēc mēs abi.. kopīgi.. nogursim no dzīves. Un būsim atšķirīgi un īpaši.
Kā tu vēlies.
otrdiena, 2013. gada 26. marts
Brīnumīgi
Man iepatikās šis vārds. Brīnumīgi.
Kur? Kā?
Lasot. "Mērnieku laikus".
Šodien pasaule šķiet gaišāk pelēka.
Brīnumīgi varavīksnes stienīši kūst mutē un saldi jo saldi garšo.
Tikai es neredzu to krāsas.
Spožas dvēseļu lauskas uz ielas malas atstaro sauli. Tas nav sniegs, ne arī kristāli, jūs maldāties. Es zinu, es pati savējās esmu mēģinājusi salasīt. Un tomēr daudz skaistāk tās atstaro sauli, man sen tās vairs nepieder.
Atteikšanās.
Nav jau man grūti, tev labāk piestāvēs. Varbūt atdod pirmajai pienenei ceļmalā savu kleitu, viņa taču ir daudzkārt skaistāka par tevi...
Viņa tāpat esot skaista, no dabas, tu saki. Viņai nevajagot mākslīgo kleitu.
Kādēļ tad tev to vajag? Ja nu arī mēs no dabas esam skaistāki? Nu, bet tad kādēļ gan nestaigājam pilnībā kaili?! Ja jau tas ir tas skaistums, kāpēc slēpt, kāpēc noklusēt pasaulei?!
Auksti?
Bruņuvestes un make-up neizgudroja skaistumam vai pret salu, bet gan lai paslēptos. No cirtienu brūcēm un no ziņkārīgu skatienu radītām.
Kā gan var iedomāties, ka slēpšanās citā tēlā, citā sevī vai citā apģērbā padarīs skaistāku vai laimīgāku! Sāp tikpat ļoti, tikai aiz platmales var nemanīti noraudāt asariņu. Vai divas.
Es gan laikam platmales nevalkāju, žēl. Varbūt vajadzētu kādreiz iegādāties vienu - kādai karstai, saulainai vasaras dienai. Tādu ar milzīgām malām.
Nezinu.
Labi, lai paliek. Nesākšu pati ar sevi strīdēties par to, ir vai nav starpība, kā un cik ļoti paši sevi sāpinām. Es jau tāpat par daudz runāju.
Ja nu vienīgi tu teiktu, ka padomāsi... Varbūt tad es tev uzrakstītu.
Kur? Kā?
Lasot. "Mērnieku laikus".
Šodien pasaule šķiet gaišāk pelēka.
Brīnumīgi varavīksnes stienīši kūst mutē un saldi jo saldi garšo.
Tikai es neredzu to krāsas.
Spožas dvēseļu lauskas uz ielas malas atstaro sauli. Tas nav sniegs, ne arī kristāli, jūs maldāties. Es zinu, es pati savējās esmu mēģinājusi salasīt. Un tomēr daudz skaistāk tās atstaro sauli, man sen tās vairs nepieder.
Atteikšanās.
Nav jau man grūti, tev labāk piestāvēs. Varbūt atdod pirmajai pienenei ceļmalā savu kleitu, viņa taču ir daudzkārt skaistāka par tevi...
Viņa tāpat esot skaista, no dabas, tu saki. Viņai nevajagot mākslīgo kleitu.
Kādēļ tad tev to vajag? Ja nu arī mēs no dabas esam skaistāki? Nu, bet tad kādēļ gan nestaigājam pilnībā kaili?! Ja jau tas ir tas skaistums, kāpēc slēpt, kāpēc noklusēt pasaulei?!
Auksti?
Bruņuvestes un make-up neizgudroja skaistumam vai pret salu, bet gan lai paslēptos. No cirtienu brūcēm un no ziņkārīgu skatienu radītām.
Kā gan var iedomāties, ka slēpšanās citā tēlā, citā sevī vai citā apģērbā padarīs skaistāku vai laimīgāku! Sāp tikpat ļoti, tikai aiz platmales var nemanīti noraudāt asariņu. Vai divas.
Es gan laikam platmales nevalkāju, žēl. Varbūt vajadzētu kādreiz iegādāties vienu - kādai karstai, saulainai vasaras dienai. Tādu ar milzīgām malām.
Nezinu.
Labi, lai paliek. Nesākšu pati ar sevi strīdēties par to, ir vai nav starpība, kā un cik ļoti paši sevi sāpinām. Es jau tāpat par daudz runāju.
Ja nu vienīgi tu teiktu, ka padomāsi... Varbūt tad es tev uzrakstītu.
svētdiena, 2013. gada 24. marts
Nodotas pārdomas
Varbūt arī esmu iemācījusies tikt galā ar mazā valdnieka sindromu citos cilvēkos. Varbūt vienkārši pastāvēt par sevi. Bet es vairs neatļaušu kādam sevi pazemot vai pakāpties uz manis. Lai meklē citus. Es nepārstāšu dziedāt tādēļ, lai tajā klusumā kāds cits varētu dzirdamāk pabļaustīties. Nē.
Ne tādēļ dzīve mani mācījusi tik smagi, lai es kaujās padotos. Vajag tikai klusām, nekliedzot, ar pašcieņu panākt savu. Pastāvēt par sevi, nenolaižoties līdz strīdiem. Izstarot pārliecību un neaizskaramu lepnumu. Nelikties ne zinis par apvainojumiem. Jo tas jau tikai atmaksāsies pašam cilvēkam. Ne viņš ļauns, ne kas, bet savā dzīvē nav iemācījies, ka ne vienmēr cilvēki ir ar mieru, ka ar nepatīkamiem, neērtiem jokiem uz viņiem garīgi "pakāpjas". Tāds raksturs, saprotu, un izliekos, ka neko neesmu dzirdējusi, necenšos attaisnoties, ne arī strīdēties pretī. Vienkārši paeju nost, un man ir vienalga.
Sakiet, ko gribat, esmu augusi. Pirms laika vēl besījos, ka citādi tīri jauks cilvēks tā izturas. Bet ko nu. Dzīve tur man arī daudz palīdzējusi, nav jau tik ļauna. Trīs gadus mācīja sadzīvot ar sevi, pakļauties nejautājot, arī padumpoties, tagad mazāk kā gada laikā iemācīja apzināties savus spēkus un vērtību. Vienaldzību. Par to, kā klājas pašai ar sevi - nu, tur nav daudz ko teikt. Tur vēl daudz jāmācās.
Ne tādēļ dzīve mani mācījusi tik smagi, lai es kaujās padotos. Vajag tikai klusām, nekliedzot, ar pašcieņu panākt savu. Pastāvēt par sevi, nenolaižoties līdz strīdiem. Izstarot pārliecību un neaizskaramu lepnumu. Nelikties ne zinis par apvainojumiem. Jo tas jau tikai atmaksāsies pašam cilvēkam. Ne viņš ļauns, ne kas, bet savā dzīvē nav iemācījies, ka ne vienmēr cilvēki ir ar mieru, ka ar nepatīkamiem, neērtiem jokiem uz viņiem garīgi "pakāpjas". Tāds raksturs, saprotu, un izliekos, ka neko neesmu dzirdējusi, necenšos attaisnoties, ne arī strīdēties pretī. Vienkārši paeju nost, un man ir vienalga.
Sakiet, ko gribat, esmu augusi. Pirms laika vēl besījos, ka citādi tīri jauks cilvēks tā izturas. Bet ko nu. Dzīve tur man arī daudz palīdzējusi, nav jau tik ļauna. Trīs gadus mācīja sadzīvot ar sevi, pakļauties nejautājot, arī padumpoties, tagad mazāk kā gada laikā iemācīja apzināties savus spēkus un vērtību. Vienaldzību. Par to, kā klājas pašai ar sevi - nu, tur nav daudz ko teikt. Tur vēl daudz jāmācās.
Meditācija ar putekļiem
Klaušinot savu sirdsapziņu, tā atzinās, ka viņas tuva paziņa, t.i., es, ir visai ilgi un daudz ignorējusi katru traucējošo sajūtu. Un vēl it kā starp citu piebilda, ka dzīve nu sāk pieprasīt savu parādu ar visiem procentiem, sakot, ka jau ilgu laiku bijusi ļoti humāns kreditors. Smieklīgākais, ka tad, kad es gribēju, patiešām gribēju atdot visu un tikt tālāk, dzīve man pārliecinoši pierādīja, ka nevēlos vis. Un tagad... Jā, jautri. Dzīvosim, redzēsim.
Tā visa dēļ par pavisam nelielām, varbūt patīkamām veicināšanas balviņām es tagad plēsīšu sev pēdējo bruņukreklu, lai atmaksātu dzīvei savus parādus. Bet šķaudīt no noslaucīto putekļu kaudzēm joprojām šķiet patīkamāk. Kaut kā esam tā iekārtoti, ka šķaudot nav jādomā. Ja nu vienīgi: "Apčī!" Un tad vēl piedevām var paklausīties labas veselības vēlējumos no iespējamiem klātesošajiem.
Ieteiktu tev darīt citādi. Nenoliegt. Un ja nu kādam ziedoties, tad savai laimei. Ja tas ir iespējams, protams. Bet es esmu humānā muļķe. Gluži kā dzīve - kreditors. Un tā jau kreditori izdzīvo, uz muļķu rēķina.
Tā visa dēļ par pavisam nelielām, varbūt patīkamām veicināšanas balviņām es tagad plēsīšu sev pēdējo bruņukreklu, lai atmaksātu dzīvei savus parādus. Bet šķaudīt no noslaucīto putekļu kaudzēm joprojām šķiet patīkamāk. Kaut kā esam tā iekārtoti, ka šķaudot nav jādomā. Ja nu vienīgi: "Apčī!" Un tad vēl piedevām var paklausīties labas veselības vēlējumos no iespējamiem klātesošajiem.
Ieteiktu tev darīt citādi. Nenoliegt. Un ja nu kādam ziedoties, tad savai laimei. Ja tas ir iespējams, protams. Bet es esmu humānā muļķe. Gluži kā dzīve - kreditors. Un tā jau kreditori izdzīvo, uz muļķu rēķina.
ceturtdiena, 2013. gada 21. marts
Trūkstošais puzles gabaliņš dvēselē.
Vai sirdī.
Salst. Tukši un vientuļi salst. Viss labi, nekādu problēmu stāsta virsējā slānī. Tajā, ko jums jāzina. Cits - ak, nav jau pieminēšanas vērts.
Nogulsimies abi uz ielas. Varbūt pat tad, kad ir diena un mašīnas brauc nepārtrauktā plūsmā. Es ticu, ka mūs nenobrauktu, varbūt vien izbrauktu cauri... Tu nenāksi.. Tev bail?
Tad braucam uz ziemeļiem, tagad un tūlīt, tādi kā stāvam! Arī nē? Kas tu tāds esi, kur tava piedzīvojumu kāre? Sahāra no Antarktīdas atšķiras tikai ar gaisa temperatūru.
Muļķīgi, ka tu nebrauksi. Atkal nosalšu viena.
Salst. Tukši un vientuļi salst. Viss labi, nekādu problēmu stāsta virsējā slānī. Tajā, ko jums jāzina. Cits - ak, nav jau pieminēšanas vērts.
Nogulsimies abi uz ielas. Varbūt pat tad, kad ir diena un mašīnas brauc nepārtrauktā plūsmā. Es ticu, ka mūs nenobrauktu, varbūt vien izbrauktu cauri... Tu nenāksi.. Tev bail?
Tad braucam uz ziemeļiem, tagad un tūlīt, tādi kā stāvam! Arī nē? Kas tu tāds esi, kur tava piedzīvojumu kāre? Sahāra no Antarktīdas atšķiras tikai ar gaisa temperatūru.
Muļķīgi, ka tu nebrauksi. Atkal nosalšu viena.
trešdiena, 2013. gada 20. marts
Pēdējais veltījums personificētajam altārim
Šis ir pēdējais veltījums personificētajam altārim.
Es tur nelūgšos vairs.
Nav jau tā, ka negribētu vai nevarētu, bet vienkārši. Varbūt uzlabosies veselība vai oma. Varbūt pagrimšu. Varbūt nenotiks nekas.
Bet varbūt es jau tagad meloju, un pēc šī uzrakstīšanas atkal steigšos pieminēt savu dievināto altāri. Dzīvi un nāvi mūža garumā. Turpināšu pielūgt dievu neesamību tajā ar vēl lielāku sparu.
Bet tagad es nedomāju. Tagad man nav saprāta vai dvēseles, kuru izmisīgi vajadzētu glābt. Tagad es nolemju beidzot teikt ardievas pagātnes spožumam un pierast pie jau šobrīdējā nākotnes koši pelēkā.
Glābiet!
Pēdējais saprāts iztecēja līdz ar vannas ūdeni, kurā piecarpus stundas mērcējos.
Kas tu esi? Un kā var šitā pajautāt!?
Nav manis un nav ziedu. Nujā, jo pēc seno grieķu filosofu idejām jau tā arī sanāk, ka mēs dzīvojam savā "galvā" un visu iztēlojamies. Bet kādēļ tad ar mums "notiek" viss sliktais, ja to arī mēs iztēlojamies? Un kādēļ ar iztēli nepietiek, lai atvairītu nepatīkamus notikumus pat tad, kad iespējamību zinām jau iepriekš?
Velns viņu zina. Varbūt manā altārī arī ir velns. Galu galā, tas altāris nepavisam nav no baznīcas. Kaut kā... Prātu taču nevar paņemt no baznīcas, vai ne?
Lūdzu piekrītiet man. Izmisīgi dažreiz vajag, lai mani redz kā svēto nelabo vai cilvēcisku varoni. Kāds. Kāda. Viens. Neviens. Tukšums.
pirmdiena, 2013. gada 18. marts
svētdiena, 2013. gada 17. marts
Neiesākta playliste
Šodien tāda savāda sajūta. It kā mūzika veidotu manu garastāvokli un nevis ka pēc garastāvokļa izvēlos, ko klausīties. Tāda... citāda sajūta. Varbūt šodien kaut kas notiks, varbūt tā būs parasta diena, bet es vairs nebūšu tāda kā biju.
Un patiešām - šodien atkal sanāk uzdurties žurnālu rakstiem, interneta publikācijām u.c., kas frequently it kā baksta mani pieres vidū un saka: "Hei, pietiek gulēt, ziema ir beigusies, tev atkal jāceļas augšā!" It kā jau es zinātu, ko darīt, un tomēr mazliet negribas. Mazliet bail. Jo tā stagnācija ir tik nomierinoša fāze. Tu esi ziedojies "pasaules labumam" un atteicies pats just, tev pat ir miers, bet tad pēkšņi kāds sāk dauzīties pie tavas sirds un dvēseles durvīm, pieprasot tās atvērt. Mazliet baisi. Pat ja tā ir tikai dzīve.
Un patiešām - šodien atkal sanāk uzdurties žurnālu rakstiem, interneta publikācijām u.c., kas frequently it kā baksta mani pieres vidū un saka: "Hei, pietiek gulēt, ziema ir beigusies, tev atkal jāceļas augšā!" It kā jau es zinātu, ko darīt, un tomēr mazliet negribas. Mazliet bail. Jo tā stagnācija ir tik nomierinoša fāze. Tu esi ziedojies "pasaules labumam" un atteicies pats just, tev pat ir miers, bet tad pēkšņi kāds sāk dauzīties pie tavas sirds un dvēseles durvīm, pieprasot tās atvērt. Mazliet baisi. Pat ja tā ir tikai dzīve.
piektdiena, 2013. gada 15. marts
Mana dārgā Taka
Ļoti īsi, jo man ļoti nāk miegs.
Ja jūs uzdrošinātos man pajautāt, kas ir labāks par Takas šokolādes kūku, tad beidzot man ir atbilde - tikko cepta, silta Takas šokolādes kūka.
Ar labu nakti! ;)
Ja jūs uzdrošinātos man pajautāt, kas ir labāks par Takas šokolādes kūku, tad beidzot man ir atbilde - tikko cepta, silta Takas šokolādes kūka.
Ar labu nakti! ;)
ceturtdiena, 2013. gada 14. marts
Bumba ar apdzēsto laika degli
Nopietni, tam mazliet nav jēgas... Vai varbūt nav.
Tu sēdi virtuvē, gaidīdams, kad māja beidzot uzsprāgs, bet nezini, ka es apdzēsu laika degli. Un joprojām gaidi. Varbūt brīžam iedomājies, vai tikai viss nenotika ļoti ātri un tu jau neesi paradīzē... Tad attopies, ka drīzāk tevi sūtītu uz elli... Un tad nopriecājies, ka joprojām sēdi virtuvē... Un tomēr paliec sēžam. Paliec gaidām savas pasaulītes galu. Ar ironisku smīnu sejā, it kā velns nebūtu nekas salīdzinot ar to, ko tu pieredzēji tepat, uz zemes.
Es, protams, būtu varējusi ienākt un pateikt tev, ka tu neuzsprāgsi gaisā, bet tad tu varbūt mēģinātu citreiz, kad es nepaspētu. Tāpēc ļauju tev sēdēt virtuvē un apcerēt aizejošās sekundes, minūtes un stundas. Neviens nezina, kad tev apniks vai kurā brīdī tu būsi laimīgs, ka es apturēju bumbu. Bet tas tev pašam paliek darāmo darbu sarakstā, tur neviens nevar palīdzēt.
Es arī sēdēšu virtuvē, tikai savā, un gaidīšu tevi atnākam, gluži kā tu bumbas sprādzienu. Kādreiz jau tu atnāksi, jo es pie tavām durvīm noliku zīmīti. Ja tu piecelsies un būsi nolēmis dzīvot, tu atnāksi. Kādreiz, kad sapratīsi un spēsi man to piedot, atnāksi.
Tu sēdi virtuvē, gaidīdams, kad māja beidzot uzsprāgs, bet nezini, ka es apdzēsu laika degli. Un joprojām gaidi. Varbūt brīžam iedomājies, vai tikai viss nenotika ļoti ātri un tu jau neesi paradīzē... Tad attopies, ka drīzāk tevi sūtītu uz elli... Un tad nopriecājies, ka joprojām sēdi virtuvē... Un tomēr paliec sēžam. Paliec gaidām savas pasaulītes galu. Ar ironisku smīnu sejā, it kā velns nebūtu nekas salīdzinot ar to, ko tu pieredzēji tepat, uz zemes.
Es, protams, būtu varējusi ienākt un pateikt tev, ka tu neuzsprāgsi gaisā, bet tad tu varbūt mēģinātu citreiz, kad es nepaspētu. Tāpēc ļauju tev sēdēt virtuvē un apcerēt aizejošās sekundes, minūtes un stundas. Neviens nezina, kad tev apniks vai kurā brīdī tu būsi laimīgs, ka es apturēju bumbu. Bet tas tev pašam paliek darāmo darbu sarakstā, tur neviens nevar palīdzēt.
Es arī sēdēšu virtuvē, tikai savā, un gaidīšu tevi atnākam, gluži kā tu bumbas sprādzienu. Kādreiz jau tu atnāksi, jo es pie tavām durvīm noliku zīmīti. Ja tu piecelsies un būsi nolēmis dzīvot, tu atnāksi. Kādreiz, kad sapratīsi un spēsi man to piedot, atnāksi.
trešdiena, 2013. gada 13. marts
Nepabeigta vēstule papīrgrozā
Ir diezgan muļķīgi iedomāties, ka tu esi vājš. Lai gan - varbūt tie, kuri neapzinās savu spēku, dzīvo laimīgāk, un dzīve viņus tā netramda. Varbūt. Bet es zinu, ka pat puszemeslodes mani neapstādinātu, neliktu pavisam padoties dzīvei. Ne fiziski, protams, garīgi.
Interesanti, cik reižu cilvēks var nomirt, pirms kļūst auksts?
Nē, nu, patiesībā jau nav svarīgi, jo katram tas notiek citādi. Ja nu ir cilvēks, kas pēc pirmās nāves patiešām nomirst? Vai viņam dzīve šo nāvi piespēlē, un cik ātri?
Neciešams temats, un neko labāku šovakar nesanāk uzrakstīt. Laikam tomēr nevajag lasīt skumjus un depresīvus stāstiņus internetā, piekam, ar drausmīgu gramatiku, pat spelling kļūdām (tādām, kas rodas no nezināšanas, piemēram,"iegšēji" vai "ārprāc". Nu, vai nav briesmīgi?!). Un vēl saucas latvieši. Nu jā. Ir mazliet skumji apzināties, ka latviešu pusaudži ir depresīvas, sāpinātas būtnes, kas mēdz būt atkarīgas no visādām vielām vai ballītēm, un tad, rakstot savas sajūtas, nespēj ievērot elementāru gramatiku. Nē, nu, var jau būt, ka skaidrā viņiem savu dzīvi būtu pārāk grūti pārciest...
Un tomēr es ticu, ka var būt labāk. Ka ir arī cilvēki, kas prot savas sajūtas un dzīvi izlikt un pārdzīvot normālā apziņas stāvoklī, kam pietiek spēka nepadoties dzīves un apkārtnes spiedieniem. Nē, patiesībā es tādus pat pazīstu, un viņu nav maz, un es ar to lepojos. Ka ir cilvēki, kas apzinās savu vērtību, kas izlemj par labu sev un savai dzīvei, lepojos, ka viņus visus pazīstu.
Jā, sākumā es vispār biju plānojusi rakstīt pavisam citādi un par pavisam ko citu. Bet sanāca tādas... pārdomas. Lai jau būtu.
Interesanti, cik reižu cilvēks var nomirt, pirms kļūst auksts?
Nē, nu, patiesībā jau nav svarīgi, jo katram tas notiek citādi. Ja nu ir cilvēks, kas pēc pirmās nāves patiešām nomirst? Vai viņam dzīve šo nāvi piespēlē, un cik ātri?
Neciešams temats, un neko labāku šovakar nesanāk uzrakstīt. Laikam tomēr nevajag lasīt skumjus un depresīvus stāstiņus internetā, piekam, ar drausmīgu gramatiku, pat spelling kļūdām (tādām, kas rodas no nezināšanas, piemēram,"iegšēji" vai "ārprāc". Nu, vai nav briesmīgi?!). Un vēl saucas latvieši. Nu jā. Ir mazliet skumji apzināties, ka latviešu pusaudži ir depresīvas, sāpinātas būtnes, kas mēdz būt atkarīgas no visādām vielām vai ballītēm, un tad, rakstot savas sajūtas, nespēj ievērot elementāru gramatiku. Nē, nu, var jau būt, ka skaidrā viņiem savu dzīvi būtu pārāk grūti pārciest...
Un tomēr es ticu, ka var būt labāk. Ka ir arī cilvēki, kas prot savas sajūtas un dzīvi izlikt un pārdzīvot normālā apziņas stāvoklī, kam pietiek spēka nepadoties dzīves un apkārtnes spiedieniem. Nē, patiesībā es tādus pat pazīstu, un viņu nav maz, un es ar to lepojos. Ka ir cilvēki, kas apzinās savu vērtību, kas izlemj par labu sev un savai dzīvei, lepojos, ka viņus visus pazīstu.
Jā, sākumā es vispār biju plānojusi rakstīt pavisam citādi un par pavisam ko citu. Bet sanāca tādas... pārdomas. Lai jau būtu.
pirmdiena, 2013. gada 11. marts
Tajā pašā peļķē
Nav jau grūti domāt - cik visiem viegli un labi, es tikai tāds nabadziņš! Varbūt pat nolemt paciesties un noklusēt lielo sāpi, lai izsāp klusumā un citiem, laimīgajiem netraucē.
Smagi... Smagi ir tad, kad tu redzi visapkārt arī citas pasaules brūkam. It kā nepietiktu ar tavējo. Tu tās stutē kopā cik spēdams, bet tev jau nav teikšanas, tu neko nevari mainīt. Ja nu vienīgi savā dzīvē. Bet tad jārēķinās ar sekām, un, iespējams, smagām. Galu galā, katra pašiznīcinošā akcija patiesībā ir bijis rūpīgi apsvērts darbības plāns, versija ar vismazāk cietušajiem. Nu, vismaz, cik horizonts atļāva redzēt.
Bija tāda apspriežamā prāta spēle - Ja tu atrastos pie ciemata, ar kuru tev nav nekādas saistības, un pie tevis pienāktu divi bandīti un teiktu, ka viņi nošaus visus 50 ciemata iedzīvotājus, bet ka tev ir iespēja divdesmit no tiem glābt, pašam paņemot pistoli un nošaujot trīsdesmit, ko tu darītu? Un atceries? Es esmu tas cilvēks, kas savām rokām nogalinātu 30 cilvēkus, ja zinātu, ka pārējiem 20 būs iespēja dzīvot.
Kāda ir morāle? Tādas nav. Dari, ko gribi, kas tikai ienāk prātā. Bet ja nu tomēr gribas morāli - tev vienmēr ir izvēle.
Smagi... Smagi ir tad, kad tu redzi visapkārt arī citas pasaules brūkam. It kā nepietiktu ar tavējo. Tu tās stutē kopā cik spēdams, bet tev jau nav teikšanas, tu neko nevari mainīt. Ja nu vienīgi savā dzīvē. Bet tad jārēķinās ar sekām, un, iespējams, smagām. Galu galā, katra pašiznīcinošā akcija patiesībā ir bijis rūpīgi apsvērts darbības plāns, versija ar vismazāk cietušajiem. Nu, vismaz, cik horizonts atļāva redzēt.
Bija tāda apspriežamā prāta spēle - Ja tu atrastos pie ciemata, ar kuru tev nav nekādas saistības, un pie tevis pienāktu divi bandīti un teiktu, ka viņi nošaus visus 50 ciemata iedzīvotājus, bet ka tev ir iespēja divdesmit no tiem glābt, pašam paņemot pistoli un nošaujot trīsdesmit, ko tu darītu? Un atceries? Es esmu tas cilvēks, kas savām rokām nogalinātu 30 cilvēkus, ja zinātu, ka pārējiem 20 būs iespēja dzīvot.
Kāda ir morāle? Tādas nav. Dari, ko gribi, kas tikai ienāk prātā. Bet ja nu tomēr gribas morāli - tev vienmēr ir izvēle.
sestdiena, 2013. gada 9. marts
Nav nekādu laumiņu!
Es arvien mazāk sāku ticēt brīnumiem vai labas dzīves eksistencei. Kāpēc? Bet kāpēc visapkārt man pasaulē cilvēki tikai sabojā savas dzīves, un, ja to neizdara paši, tad kāds cits to izdara viņu vietā? Kāpēc var pastāvēt ilgstoša mīlestība bez atbildes jūtām? Kāpēc cilvēki mokās, ja varētu dzīvot laimīgi? Kāpēc mums vienmēr vajag tikai to labāko, un ne ar ko citu nepietiek?
Un es rakstu par to, jo tas nav tikai globāli ("nu, kādam kaut kur pasaulē"), tas skar gluži vai ikvienu no mums. Mani. Un tevi. Pat ja vēl neskar, pagaidi; pēc gada, šo pārlasot, tu jau sapratīsi, ko es ar to domāju. Jo arī es vēl pirms pus gada negribēju noticēt, ka tā notiek. Bet notiek. Kādēļ? Vai tai "rokai", kas raksta mūsu stāstus, ir apnicis savs amats?
Nekas nenotiekot nejauši. Nejauši nav arī tas, ka tu šobrīd lasi šo lapu.
Bet kāds tad ir tas mērķis, uz kuru mūs tik pārliecinoši ved? Vienīgais, ko es zinu - ka mūsu dzīve šajā pasaulē noslēdzas ar nāvi. Visticamāk, ka noslēdzas. Tātad - visa šī dzīve ir tādēļ lai mēs nomirtu?? Pagaidām es atsakos tam ticēt. Es labāk domāšu, ka ir kaut kas īpašāks, kas tur mūs pie šīs pasaules, liekot tiekties pēc laimes...
Bet laumiņu gan nav.
Un es rakstu par to, jo tas nav tikai globāli ("nu, kādam kaut kur pasaulē"), tas skar gluži vai ikvienu no mums. Mani. Un tevi. Pat ja vēl neskar, pagaidi; pēc gada, šo pārlasot, tu jau sapratīsi, ko es ar to domāju. Jo arī es vēl pirms pus gada negribēju noticēt, ka tā notiek. Bet notiek. Kādēļ? Vai tai "rokai", kas raksta mūsu stāstus, ir apnicis savs amats?
Nekas nenotiekot nejauši. Nejauši nav arī tas, ka tu šobrīd lasi šo lapu.
Bet kāds tad ir tas mērķis, uz kuru mūs tik pārliecinoši ved? Vienīgais, ko es zinu - ka mūsu dzīve šajā pasaulē noslēdzas ar nāvi. Visticamāk, ka noslēdzas. Tātad - visa šī dzīve ir tādēļ lai mēs nomirtu?? Pagaidām es atsakos tam ticēt. Es labāk domāšu, ka ir kaut kas īpašāks, kas tur mūs pie šīs pasaules, liekot tiekties pēc laimes...
Bet laumiņu gan nav.
otrdiena, 2013. gada 5. marts
Nav otrreiz divriteni jāizgudro...
"Listen to your heart. It knows all things, becouse it came from the Soul of the World."
- Paulo Coelho"People cannot discover new lands until they have the courage to lose the sight of the shore."
-André Gide"What lies in our power to do, lies in our power not to do"
Un kaut kā dēļ es ticu, ka kādam no jums šie mazie citātiņi kaut ko nozīmēs, vai palīdzēs...-Aristotle
pirmdiena, 2013. gada 4. marts
Lapaspuses īsuma patiesība
Patiesībā patiesība ir tikai mūsu iztelē. Ja tu saki: "Patiesībā tur bija tā..." un ar to iesāc garu, saliktu teikumu pilnu rindkopu... Kas ir tā patiesība? Patiesību, tā, lai tai piekristu ikviens liecinieks, var pateikt tikai vienkāršā nepaplašinātā teikumā.
"Viņš gāja." vai - "Tur bija baseins." Kur viņš gāja, un kāpēc, kā, un kādā virzienā? Vai - kāds baseins - liels, mazs, muļķīgs... Tas jau ir skatpunkts. Viedoklis. Viena konkrēta, mazmazītiņa (salīdzinot ar visiem 7 miljardiem) indivīda viedoklis.
Es jau nesaku, ka to nevajag, tādēļ mēs esam cilvēki, kas spēj domāt, lai dalītos ar saviem viedokļiem, pieredzi un skatpunktu, un iepazītu citus.
Bet neapgalvojiet, ka "tas tur cilvēks gāja uz banku". Vai pat "bankas virzienā". Jo varbūt cits, kas jums stāvējis blakus, teiks, ka "tas bija virziens uz mazo puķu veikaliņu pie bankas". Bet viņš pats - pat ja iegāja tajā bankā vai floristikas būcenītī - teiks, ka "gāja uz mājām". Tas bija mērķis, un pārējais tikai "sagadījās".
"Viņš gāja." vai - "Tur bija baseins." Kur viņš gāja, un kāpēc, kā, un kādā virzienā? Vai - kāds baseins - liels, mazs, muļķīgs... Tas jau ir skatpunkts. Viedoklis. Viena konkrēta, mazmazītiņa (salīdzinot ar visiem 7 miljardiem) indivīda viedoklis.
Es jau nesaku, ka to nevajag, tādēļ mēs esam cilvēki, kas spēj domāt, lai dalītos ar saviem viedokļiem, pieredzi un skatpunktu, un iepazītu citus.
Bet neapgalvojiet, ka "tas tur cilvēks gāja uz banku". Vai pat "bankas virzienā". Jo varbūt cits, kas jums stāvējis blakus, teiks, ka "tas bija virziens uz mazo puķu veikaliņu pie bankas". Bet viņš pats - pat ja iegāja tajā bankā vai floristikas būcenītī - teiks, ka "gāja uz mājām". Tas bija mērķis, un pārējais tikai "sagadījās".
svētdiena, 2013. gada 3. marts
Lūgums visskumjākajam cilvēkam pasaulē
Mēs atkal, kā katru trešdienas vakaru pēdējos divus gadus, sēdējām viņa dzīvoklī pie kamīna. Bet šoreiz man negribējās spriedelēt par gudrām tēmām. Es gribēju iepazīt viņu.
"Lūdzu, pastāsti, kā tu kļuvi par to, kas esi - visskumjāko cilvēku pasaulē! Kurš tevi apvainoja? Kas notika? Kas bija pie vainas? Stāsti man, un es palīdzēšu, es atriebšu tos pāridarījumus, jo tu, skumjais, tu man esi tik dārgs!"
Pirmo reizi šajā vakarā viņš atvēra savu muti: "Nē," sekoja gara pauze. "Atriebties nevajag." Un viss. Tas bija viss, ko viņš teica.
"Vai tu jau sen tiem esi piedevis, ka nevajag atriebties, vai pats atriebies? Bet vai tad tev nevajadzētu būt, nu, kaut mazliet jautrākam, ja tā?"
"Nē. Nekas no tā, ko teici." Un atkal tā bija visa atbilde.
"Bet kas notika, man jāzina! Tu taču nevēlētos, lai es uzskrienu šiem cilvēkiem un arī ciešu?!"
Viņš pagrieza galvu un ar sāpīgu skatienu verās manās acīs. "Tu jau viņam esi uzskrējusi. Tici man, viņš nevēlas tevi sāpināt, un vairāk par jebko pasaulē viņš vēlas, lai tu esi laimīga."
"Kā, vai es viņu pazīstu? Un kā tu zini?"
Laikam mana neizpratnes pilnā seja izskatījās ļoti jocīga, jo viņš sāka smieties. Vienkārši smieties. Es nekad nebiju dzirdējusi viņa smieklus, bet te nu viņš sēdēja, man blakus, un smējās.
Nepagāja gan ne pāris sekundes, kad viņa dzidrie, skanīgie smiekli noplaka. Skumjās acis bija vēl nopietnākas nekā jebkad.
"Lūdzu, nepieķeries viņam. Viņš... Viņš ir pats vaininieks pie visām savām skumjām. Un..."
Vai tā bija asara, ko es redzēju, vai tikai izlikās? Viņš aprāva teikumu un aizgriezās. Viņš, kas parasti tik ilgi, lēnīgi un gudri spriedelē par jebko...
"Kas notika?" Mana balss bija mazliet aizlūzusi un klusa. "Lūdzu..."
"Lūdzu, pastāsti, kā tu kļuvi par to, kas esi - visskumjāko cilvēku pasaulē! Kurš tevi apvainoja? Kas notika? Kas bija pie vainas? Stāsti man, un es palīdzēšu, es atriebšu tos pāridarījumus, jo tu, skumjais, tu man esi tik dārgs!"
Pirmo reizi šajā vakarā viņš atvēra savu muti: "Nē," sekoja gara pauze. "Atriebties nevajag." Un viss. Tas bija viss, ko viņš teica.
"Vai tu jau sen tiem esi piedevis, ka nevajag atriebties, vai pats atriebies? Bet vai tad tev nevajadzētu būt, nu, kaut mazliet jautrākam, ja tā?"
"Nē. Nekas no tā, ko teici." Un atkal tā bija visa atbilde.
"Bet kas notika, man jāzina! Tu taču nevēlētos, lai es uzskrienu šiem cilvēkiem un arī ciešu?!"
Viņš pagrieza galvu un ar sāpīgu skatienu verās manās acīs. "Tu jau viņam esi uzskrējusi. Tici man, viņš nevēlas tevi sāpināt, un vairāk par jebko pasaulē viņš vēlas, lai tu esi laimīga."
"Kā, vai es viņu pazīstu? Un kā tu zini?"
Laikam mana neizpratnes pilnā seja izskatījās ļoti jocīga, jo viņš sāka smieties. Vienkārši smieties. Es nekad nebiju dzirdējusi viņa smieklus, bet te nu viņš sēdēja, man blakus, un smējās.
Nepagāja gan ne pāris sekundes, kad viņa dzidrie, skanīgie smiekli noplaka. Skumjās acis bija vēl nopietnākas nekā jebkad.
"Lūdzu, nepieķeries viņam. Viņš... Viņš ir pats vaininieks pie visām savām skumjām. Un..."
Vai tā bija asara, ko es redzēju, vai tikai izlikās? Viņš aprāva teikumu un aizgriezās. Viņš, kas parasti tik ilgi, lēnīgi un gudri spriedelē par jebko...
"Kas notika?" Mana balss bija mazliet aizlūzusi un klusa. "Lūdzu..."
sestdiena, 2013. gada 2. marts
"It is the east, and Juliet is the sun" - W.Shakespeare
Es šodien tā aizdomājos... Priekšstats, ka katrā meitenē ir princese, man izlikās mazliet novecojis... Varbūt to daļu, kas ir katrā sievietē, būtu jāsauc par Džuljetu, mazo vai lielo, kā nu jums labāk tīk. Mana mazā, iekšējā Džuljeta... Izklausās jau skaisti. Bet vai nav taisnība, ka mēs katra savā ziņā alkstam Džuljetas likteņa? Traģiski, jā, bet tomēr tik ļoti skaisti. Un 'skaisti' ir tas, kas mūs piesaista. Sasaista dvēseli, un liek tvīkt pēc tā, pat ja ne tiekties.
Bet ir arī kaut kas labs šajā idejā. Mums katrai, kas sevī apzināsies mazo, šķīsti un traģiski mīlošo Džuljetu, ir gluži liela cerība satikt savu dedzīgas uzticības pilno Romeo. Tikai mūsu stāsts var izvērsties gluži citāds - ar laimīgām beigām. Jo, galu galā, Džuljeta jau ir tikai daļa mūsu personības, un arī laiki ir citi.
Bet ir arī kaut kas labs šajā idejā. Mums katrai, kas sevī apzināsies mazo, šķīsti un traģiski mīlošo Džuljetu, ir gluži liela cerība satikt savu dedzīgas uzticības pilno Romeo. Tikai mūsu stāsts var izvērsties gluži citāds - ar laimīgām beigām. Jo, galu galā, Džuljeta jau ir tikai daļa mūsu personības, un arī laiki ir citi.
piektdiena, 2013. gada 1. marts
Puķes ziedlapiņas stāsts
Vai tu zināji, kas ir pērkons un zibens, pirms pirmo reizi tos pieredzēji? Kāpēc tu gribi teikt, ka zini, kā ir būt diplomātam? Es esmu tāda bijusi, diplomāte, bieži vien gan tikai starp tevi un mani. Bet dažkārt parādās arī ceturtās un piektās personas, kuru visu inereses jāaizstāv - vienam pret otru, reizē esot abās pusēs. Bet trešo personu es izlaidu ar nodomu. Pārāk ierasta un apbružāta, lai jau mazliet atpūšas.
Bet šovakar es aizmirstu diplomātiju un esmu atkal tās puķes, kurai nav vārda, tās ziedlapa. Pakļaujos vēja pūsmām un muļķīgiem stāstiem. Tikpat muļķīgi pārgudriem kā manējais. Bet es jau tikai stāstu savu, mazās ziedlapas, dzīvi. Tā vietā lai pārmestu manu iedomību, lūdzu, pievienojies man šajā stāstā, esi vējš vai saule, vai kas nu tev tīk.
Bet šovakar es aizmirstu diplomātiju un esmu atkal tās puķes, kurai nav vārda, tās ziedlapa. Pakļaujos vēja pūsmām un muļķīgiem stāstiem. Tikpat muļķīgi pārgudriem kā manējais. Bet es jau tikai stāstu savu, mazās ziedlapas, dzīvi. Tā vietā lai pārmestu manu iedomību, lūdzu, pievienojies man šajā stāstā, esi vējš vai saule, vai kas nu tev tīk.
Abonēt:
Ziņas (Atom)