Brīnumīgi

 Man iepatikās šis vārds. Brīnumīgi.
 Kur? Kā?
 Lasot. "Mērnieku laikus".

 Šodien pasaule šķiet gaišāk pelēka.
 Brīnumīgi varavīksnes stienīši kūst mutē un saldi jo saldi garšo.
 Tikai es neredzu to krāsas.
 Spožas dvēseļu lauskas uz ielas malas atstaro sauli. Tas nav sniegs, ne arī kristāli, jūs maldāties. Es zinu, es pati savējās esmu mēģinājusi salasīt. Un tomēr daudz skaistāk tās atstaro sauli, man sen tās vairs nepieder.

 Atteikšanās.

 Nav jau man grūti, tev labāk piestāvēs. Varbūt atdod pirmajai pienenei ceļmalā savu kleitu, viņa taču ir daudzkārt skaistāka par tevi...
Viņa tāpat esot skaista, no dabas, tu saki. Viņai nevajagot mākslīgo kleitu.

 Kādēļ tad tev to vajag? Ja nu arī mēs no dabas esam skaistāki? Nu, bet tad kādēļ gan nestaigājam pilnībā kaili?! Ja jau tas ir tas skaistums, kāpēc slēpt, kāpēc noklusēt pasaulei?!
 Auksti?

 Bruņuvestes un make-up neizgudroja skaistumam vai pret salu, bet gan lai paslēptos. No cirtienu brūcēm un no ziņkārīgu skatienu radītām.
 Kā gan var iedomāties, ka slēpšanās citā tēlā, citā sevī vai citā apģērbā padarīs skaistāku vai laimīgāku! Sāp tikpat ļoti, tikai aiz platmales var nemanīti noraudāt asariņu. Vai divas.

 Es gan laikam platmales nevalkāju, žēl. Varbūt vajadzētu kādreiz iegādāties vienu - kādai karstai, saulainai vasaras dienai. Tādu ar milzīgām malām.
 Nezinu.

 Labi, lai paliek. Nesākšu pati ar sevi strīdēties par to, ir vai nav starpība, kā un cik ļoti paši sevi sāpinām. Es jau tāpat par daudz runāju.
 Ja nu vienīgi tu teiktu, ka padomāsi... Varbūt tad es tev uzrakstītu.