Es arvien mazāk sāku ticēt brīnumiem vai labas dzīves eksistencei. Kāpēc? Bet kāpēc visapkārt man pasaulē cilvēki tikai sabojā savas dzīves, un, ja to neizdara paši, tad kāds cits to izdara viņu vietā? Kāpēc var pastāvēt ilgstoša mīlestība bez atbildes jūtām? Kāpēc cilvēki mokās, ja varētu dzīvot laimīgi? Kāpēc mums vienmēr vajag tikai to labāko, un ne ar ko citu nepietiek?
Un es rakstu par to, jo tas nav tikai globāli ("nu, kādam kaut kur pasaulē"), tas skar gluži vai ikvienu no mums. Mani. Un tevi. Pat ja vēl neskar, pagaidi; pēc gada, šo pārlasot, tu jau sapratīsi, ko es ar to domāju. Jo arī es vēl pirms pus gada negribēju noticēt, ka tā notiek. Bet notiek. Kādēļ? Vai tai "rokai", kas raksta mūsu stāstus, ir apnicis savs amats?
Nekas nenotiekot nejauši. Nejauši nav arī tas, ka tu šobrīd lasi šo lapu.
Bet kāds tad ir tas mērķis, uz kuru mūs tik pārliecinoši ved? Vienīgais, ko es zinu - ka mūsu dzīve šajā pasaulē noslēdzas ar nāvi. Visticamāk, ka noslēdzas. Tātad - visa šī dzīve ir tādēļ lai mēs nomirtu?? Pagaidām es atsakos tam ticēt. Es labāk domāšu, ka ir kaut kas īpašāks, kas tur mūs pie šīs pasaules, liekot tiekties pēc laimes...
Bet laumiņu gan nav.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru