Klaušinot savu sirdsapziņu, tā atzinās, ka viņas tuva paziņa, t.i., es, ir visai ilgi un daudz ignorējusi katru traucējošo sajūtu. Un vēl it kā starp citu piebilda, ka dzīve nu sāk pieprasīt savu parādu ar visiem procentiem, sakot, ka jau ilgu laiku bijusi ļoti humāns kreditors. Smieklīgākais, ka tad, kad es gribēju, patiešām gribēju atdot visu un tikt tālāk, dzīve man pārliecinoši pierādīja, ka nevēlos vis. Un tagad... Jā, jautri. Dzīvosim, redzēsim.
Tā visa dēļ par pavisam nelielām, varbūt patīkamām veicināšanas balviņām es tagad plēsīšu sev pēdējo bruņukreklu, lai atmaksātu dzīvei savus parādus. Bet šķaudīt no noslaucīto putekļu kaudzēm joprojām šķiet patīkamāk. Kaut kā esam tā iekārtoti, ka šķaudot nav jādomā. Ja nu vienīgi: "Apčī!" Un tad vēl piedevām var paklausīties labas veselības vēlējumos no iespējamiem klātesošajiem.
Ieteiktu tev darīt citādi. Nenoliegt. Un ja nu kādam ziedoties, tad savai laimei. Ja tas ir iespējams, protams. Bet es esmu humānā muļķe. Gluži kā dzīve - kreditors. Un tā jau kreditori izdzīvo, uz muļķu rēķina.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru