Mēs atkal, kā katru trešdienas vakaru pēdējos divus gadus, sēdējām viņa dzīvoklī pie kamīna. Bet šoreiz man negribējās spriedelēt par gudrām tēmām. Es gribēju iepazīt viņu.
"Lūdzu, pastāsti, kā tu kļuvi par to, kas esi - visskumjāko cilvēku pasaulē! Kurš tevi apvainoja? Kas notika? Kas bija pie vainas? Stāsti man, un es palīdzēšu, es atriebšu tos pāridarījumus, jo tu, skumjais, tu man esi tik dārgs!"
Pirmo reizi šajā vakarā viņš atvēra savu muti: "Nē," sekoja gara pauze. "Atriebties nevajag." Un viss. Tas bija viss, ko viņš teica.
"Vai tu jau sen tiem esi piedevis, ka nevajag atriebties, vai pats atriebies? Bet vai tad tev nevajadzētu būt, nu, kaut mazliet jautrākam, ja tā?"
"Nē. Nekas no tā, ko teici." Un atkal tā bija visa atbilde.
"Bet kas notika, man jāzina! Tu taču nevēlētos, lai es uzskrienu šiem cilvēkiem un arī ciešu?!"
Viņš pagrieza galvu un ar sāpīgu skatienu verās manās acīs. "Tu jau viņam esi uzskrējusi. Tici man, viņš nevēlas tevi sāpināt, un vairāk par jebko pasaulē viņš vēlas, lai tu esi laimīga."
"Kā, vai es viņu pazīstu? Un kā tu zini?"
Laikam mana neizpratnes pilnā seja izskatījās ļoti jocīga, jo viņš sāka smieties. Vienkārši smieties. Es nekad nebiju dzirdējusi viņa smieklus, bet te nu viņš sēdēja, man blakus, un smējās.
Nepagāja gan ne pāris sekundes, kad viņa dzidrie, skanīgie smiekli noplaka. Skumjās acis bija vēl nopietnākas nekā jebkad.
"Lūdzu, nepieķeries viņam. Viņš... Viņš ir pats vaininieks pie visām savām skumjām. Un..."
Vai tā bija asara, ko es redzēju, vai tikai izlikās? Viņš aprāva teikumu un aizgriezās. Viņš, kas parasti tik ilgi, lēnīgi un gudri spriedelē par jebko...
"Kas notika?" Mana balss bija mazliet aizlūzusi un klusa. "Lūdzu..."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru