Ir diezgan muļķīgi iedomāties, ka tu esi vājš. Lai gan - varbūt tie, kuri neapzinās savu spēku, dzīvo laimīgāk, un dzīve viņus tā netramda. Varbūt. Bet es zinu, ka pat puszemeslodes mani neapstādinātu, neliktu pavisam padoties dzīvei. Ne fiziski, protams, garīgi.
Interesanti, cik reižu cilvēks var nomirt, pirms kļūst auksts?
Nē, nu, patiesībā jau nav svarīgi, jo katram tas notiek citādi. Ja nu ir cilvēks, kas pēc pirmās nāves patiešām nomirst? Vai viņam dzīve šo nāvi piespēlē, un cik ātri?
Neciešams temats, un neko labāku šovakar nesanāk uzrakstīt. Laikam tomēr nevajag lasīt skumjus un depresīvus stāstiņus internetā, piekam, ar drausmīgu gramatiku, pat spelling kļūdām (tādām, kas rodas no nezināšanas, piemēram,"iegšēji" vai "ārprāc". Nu, vai nav briesmīgi?!). Un vēl saucas latvieši. Nu jā. Ir mazliet skumji apzināties, ka latviešu pusaudži ir depresīvas, sāpinātas būtnes, kas mēdz būt atkarīgas no visādām vielām vai ballītēm, un tad, rakstot savas sajūtas, nespēj ievērot elementāru gramatiku. Nē, nu, var jau būt, ka skaidrā viņiem savu dzīvi būtu pārāk grūti pārciest...
Un tomēr es ticu, ka var būt labāk. Ka ir arī cilvēki, kas prot savas sajūtas un dzīvi izlikt un pārdzīvot normālā apziņas stāvoklī, kam pietiek spēka nepadoties dzīves un apkārtnes spiedieniem. Nē, patiesībā es tādus pat pazīstu, un viņu nav maz, un es ar to lepojos. Ka ir cilvēki, kas apzinās savu vērtību, kas izlemj par labu sev un savai dzīvei, lepojos, ka viņus visus pazīstu.
Jā, sākumā es vispār biju plānojusi rakstīt pavisam citādi un par pavisam ko citu. Bet sanāca tādas... pārdomas. Lai jau būtu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru