Nav jau grūti domāt - cik visiem viegli un labi, es tikai tāds nabadziņš! Varbūt pat nolemt paciesties un noklusēt lielo sāpi, lai izsāp klusumā un citiem, laimīgajiem netraucē.
Smagi... Smagi ir tad, kad tu redzi visapkārt arī citas pasaules brūkam. It kā nepietiktu ar tavējo. Tu tās stutē kopā cik spēdams, bet tev jau nav teikšanas, tu neko nevari mainīt. Ja nu vienīgi savā dzīvē. Bet tad jārēķinās ar sekām, un, iespējams, smagām. Galu galā, katra pašiznīcinošā akcija patiesībā ir bijis rūpīgi apsvērts darbības plāns, versija ar vismazāk cietušajiem. Nu, vismaz, cik horizonts atļāva redzēt.
Bija tāda apspriežamā prāta spēle - Ja tu atrastos pie ciemata, ar kuru tev nav nekādas saistības, un pie tevis pienāktu divi bandīti un teiktu, ka viņi nošaus visus 50 ciemata iedzīvotājus, bet ka tev ir iespēja divdesmit no tiem glābt, pašam paņemot pistoli un nošaujot trīsdesmit, ko tu darītu? Un atceries? Es esmu tas cilvēks, kas savām rokām nogalinātu 30 cilvēkus, ja zinātu, ka pārējiem 20 būs iespēja dzīvot.
Kāda ir morāle? Tādas nav. Dari, ko gribi, kas tikai ienāk prātā. Bet ja nu tomēr gribas morāli - tev vienmēr ir izvēle.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru