Varbūt arī esmu iemācījusies tikt galā ar mazā valdnieka sindromu citos cilvēkos. Varbūt vienkārši pastāvēt par sevi. Bet es vairs neatļaušu kādam sevi pazemot vai pakāpties uz manis. Lai meklē citus. Es nepārstāšu dziedāt tādēļ, lai tajā klusumā kāds cits varētu dzirdamāk pabļaustīties. Nē.
Ne tādēļ dzīve mani mācījusi tik smagi, lai es kaujās padotos. Vajag tikai klusām, nekliedzot, ar pašcieņu panākt savu. Pastāvēt par sevi, nenolaižoties līdz strīdiem. Izstarot pārliecību un neaizskaramu lepnumu. Nelikties ne zinis par apvainojumiem. Jo tas jau tikai atmaksāsies pašam cilvēkam. Ne viņš ļauns, ne kas, bet savā dzīvē nav iemācījies, ka ne vienmēr cilvēki ir ar mieru, ka ar nepatīkamiem, neērtiem jokiem uz viņiem garīgi "pakāpjas". Tāds raksturs, saprotu, un izliekos, ka neko neesmu dzirdējusi, necenšos attaisnoties, ne arī strīdēties pretī. Vienkārši paeju nost, un man ir vienalga.
Sakiet, ko gribat, esmu augusi. Pirms laika vēl besījos, ka citādi tīri jauks cilvēks tā izturas. Bet ko nu. Dzīve tur man arī daudz palīdzējusi, nav jau tik ļauna. Trīs gadus mācīja sadzīvot ar sevi, pakļauties nejautājot, arī padumpoties, tagad mazāk kā gada laikā iemācīja apzināties savus spēkus un vērtību. Vienaldzību. Par to, kā klājas pašai ar sevi - nu, tur nav daudz ko teikt. Tur vēl daudz jāmācās.
1 komentārs:
:)
Man ļoti vajadzēja to pateikt :)
Ierakstīt komentāru