Šis ir pēdējais veltījums personificētajam altārim.
Es tur nelūgšos vairs.
Nav jau tā, ka negribētu vai nevarētu, bet vienkārši. Varbūt uzlabosies veselība vai oma. Varbūt pagrimšu. Varbūt nenotiks nekas.
Bet varbūt es jau tagad meloju, un pēc šī uzrakstīšanas atkal steigšos pieminēt savu dievināto altāri. Dzīvi un nāvi mūža garumā. Turpināšu pielūgt dievu neesamību tajā ar vēl lielāku sparu.
Bet tagad es nedomāju. Tagad man nav saprāta vai dvēseles, kuru izmisīgi vajadzētu glābt. Tagad es nolemju beidzot teikt ardievas pagātnes spožumam un pierast pie jau šobrīdējā nākotnes koši pelēkā.
Glābiet!
Pēdējais saprāts iztecēja līdz ar vannas ūdeni, kurā piecarpus stundas mērcējos.
Kas tu esi? Un kā var šitā pajautāt!?
Nav manis un nav ziedu. Nujā, jo pēc seno grieķu filosofu idejām jau tā arī sanāk, ka mēs dzīvojam savā "galvā" un visu iztēlojamies. Bet kādēļ tad ar mums "notiek" viss sliktais, ja to arī mēs iztēlojamies? Un kādēļ ar iztēli nepietiek, lai atvairītu nepatīkamus notikumus pat tad, kad iespējamību zinām jau iepriekš?
Velns viņu zina. Varbūt manā altārī arī ir velns. Galu galā, tas altāris nepavisam nav no baznīcas. Kaut kā... Prātu taču nevar paņemt no baznīcas, vai ne?
Lūdzu piekrītiet man. Izmisīgi dažreiz vajag, lai mani redz kā svēto nelabo vai cilvēcisku varoni. Kāds. Kāda. Viens. Neviens. Tukšums.
2 komentāri:
Vai mūsu altāriem ir vairākas sejas, vai tie vienkārši mainās līdzi laikam?
Es nezinu, kas tieši ir tas altāris, ir tikai tāda nojausma, ka tas eksistē... Varbūt šis altāris ir klusa, dziļa sajūta..
Ierakstīt komentāru